corpus sorgenfrei

Kad izslēdzu pļaujmašīnu un pļavā iestājās klusums, saklausīju balsis. Vienreiz pat gāju uz māju skatīties, likās, ka pagalmā kāds runā. Bet nekā. Nospriedu, ka rēgojas. Bet nākamreiz, kad beidzās benzīns, atkal dzirdēju.

Vienā no pirmajām krievu režisora Igora Masļeņņikova filmām par Šerloka Holmsa un doktora Vatsona piedzīvojumiem Vitālija Solomina tēlotais doktors Vatsons brokastīs ēda mīksti vārītu olu. Aizspraudis aiz apkaklītes salveti, viņš ar izsmalcinātu kustību nogrieza biķerītī ieliktajai olai galu – nevis iedauzīja čaumalu pret galdu, nevis ielauza, uzsitot ar naža spalu vai karoti, bet eleganti nogrieza. Es nezinu, cik man bija gadu, taču šī aina palika atmiņā kā smalkākas, pavisam citādas pasaules pierādījums. Tālāk>>

Šodien iepazinos - tas gan laikam nav īstais vārds, jo it kā šķita, ka viņš pazīstams jau sen - ar Dzintaru Sodumu. Varbūt satiku? Lai gan arī saticis viņu biju jau sen - viņa rakstītajā un tulkotajā. Neviens vārds nav īstais, jo likās, ka tiešām esam pazīstami jau sen. Un gluži vai apstiprinot šo aizdomu, pats pirmais, ko viņš man teica, bija: "Tev ir divi brāļi un māsa - Karmena".

Un tad bija tāds brīdis, kad viņš pasmaidīja savu rūķa smaidu, un teica, ka nekad neesot iedomājies, ka varēs šādi vienkārši sēdēt istabā un runāties. Vienkārši satikties ar visiem te Latvijā un runāties.

1) pēc desmit gadiem, kas pavadīti vienā darba vietā, aiziet bezalgas atvaļinājumā; kaut kā nebūt savus darba pienākumus sadalīt n skaitam kolēģu,
2) bezalgas atvaļinājuma laikā uzzināt, ka darbā pieņemts cits darbinieks, kura darba pienākumi ir tieši tādi paši kā tev, tuklāt viņš jau sācis izmantot tavu datoru, rakstāmgaldu, u.tml.
3) atgriežoties darbā saprast, ka tevi neviens atpakaļ nav gaidījis,
4) aplūkot jauna darba līguma piedāvājumu, kurā norādītā darba alga ir četras reizes mazāka par tavu līdzšinējo darba samaksu, un līdz ar to ir identiska tai, kādu tu saņēmi nu jau pirms 11 gadiem, kad sāki strādāt šajā uzņēmumā,
5) atteikties šādu līgumu parakstīt,
6) saņemt ieteikumu pašam uzrakstīt atlūgumu ar atpakaļejošu datumu.
7) šādu atlūgumu nerakstīt,
7) izlikties par beigtu n mēnešus.

Strādāt avīzē sāku tāpēc, ka labi apzinājos, ka ar rakstīšanu savā nodabā nopelnīt dienišķo maizīti nav iespējams. Rakstīšana tādējādi kļuva par vaļasprieku, kuru bija iespējams uzturēt ar darbošanos avīzē. Tad pagāja kāds laiks. Un es pamanīju, ka viss atkal ir pa vecam. Taču nu jau man bija divi vaļasprieki. Diezgan dārgi vaļasprieki turklāt. Par vienu no tiem bija kļuvusi tā pati rakstīšana avīzei, kuru nu jau nācās uzturēt ar kaut kādu citu darbošanos. Tad nu es nospriedu, ka viens no šiem vaļaspriekiem man ir lieks.

Šī sleja ir veltījums visiem, kas Dienas elektroniskajā versijā komentāros pie maniem rakstiem mudinājuši reiz rimties un nerakstīt tik daudz; tiem, kas manos rakstos pamanījuši dažādas kļūdas vai aplamības; visiem tiem, kas man teikuši, ka manas slejas ir vai nu pilnīgi nesaprotamas, vai saprotamas pārāk viegli; un tiem, kam šie rakstiņi reizēm patikuši. Arī tiem, kas dažkārt man un citiem sleju autoriem pārmetuši tēmu izzīšanu no pirksta un rakstīšanu par neko tikai rakstīšanas un vietas aizpildīšanas dēļ.
( tālāk )

Diena. 2006.gada 29.septembris

No rītiem man patīk lasīt vēstules un ziņas. Lai gan ziņas nu jau tiek papildinātas visu cauru dienu un nakti, man vienmēr nez kāpēc šķiet, ka pašas būtiskākās pienāks no rīta. Ja nekādu vērā ņemamu ziņu nav, izjūtu savādu saērcinājumu. Šo saērcinājumu biju pamanījis jau labi sen, taču līdz šim centos par to nedomāt un izlikties, ka tāda nemaz nav. Līdz žurnāla Rīgas Laiks augusta numurā izlasīju reliģijas filozofa Klausa Heinriha un kultūrkritiķa Johena Raka sarunu. Vienubrīd viņi runā par Dvīņu torņu sabrukšanu un nāves atgriešanos ļaužu apziņā. Un Klauss Heinrihs saka: "Ir grūti par to runāt, nevienu nesāpinot. Briesmīgākais, ka slepeni akceptēta šausmināšanās šajā sakarā ir skārusi ļoti, ļoti daudzus." Beidzot manam saērcinājumam bija dots vārds — slepeni akceptēta šausmināšanās.
( ...tālāk... )
Kultūras Diena: Piektdiena, 2006. gada 18. augusts.

Un ko tu te meklē? Ko bolies? Domā, izlasīsi šito štrunta rakstiņu, pašķirstīsi šito avīzīti, gudrāks paliksi? Būsi krutais intelektuālis un kultūras cilvēks? Varēsi uzskatīt, ka esi pārāks par visiem citiem? Pa purnu tev vajadzētu, snobs nolādētais. Nē, es jau neesmu agresīvs, patiesībā jebkāda agresivitāte man sveša. Vienkārši nevajag provocēt. Nevajag lekties un pašiem uzprasīties.

( ... )
Kultūras Diena. 2006. gada 28. jūlijs.

Sirmgalvis sulīgi nobezdējās, ar aprepušā kreisā īkšķa galu neveikli notrausa no mutes kaktiņa notecējušo skāņi dzelteno siekalu straumīti, izsmērēdams to pa pusi vaiga, un turpināja stāstīt...
Ē... Nu kur tad es paliku? Ā, pie sestā gada. Nu sestajā gadā vasarā mēs visi bijām sapisušies uz B-klases literatūru. Valsts bija dirsā, inflācija kāpa, un, lai varētu turpināt kvalitatīvi sēdēt uz amfikiem, nācās ik mēnesi izdot vai otrtik naudas, cik par uz līzi paņemto jauno padžēri. Tāpēc, kā jau teicu, lai kaut kur izlādētu uzkrāto strjomu, visi sāka nodarboties ar B-klases literatūru. Jauni un veci, ģēniji un diletanti, reklāmas aģentūrās un municipalitāšu gaiteņos spietojošie komforta izlutinātie pseidodumpenieki, jumtistabiņās vārgstoši, bet par nobarotiem pseidodumpenikiem kļūt alkstoši mērķtiecīgi studenti, pēdējo naudu iztērējuši vislētākajam interneta pieslēgumam, sievišķā kulta vestfālietes prozaiķes un tām iepretim – "Opus Dei" asinssuņi, kas uzskatīja, ka nekāda svētā grāla nav, un sievietes vieta ir virtuvē vai, labākajā gadījumā, uz asiņaina vējstikla – visi viņi ar putām uz lūpām metās radīt neskaitāmas blogveles, bļaģtrioletas un hujminiatūras. Viens pat sapisās uz jobtvaieposu, bet tas jau bija šauts pār mēru. To iebāza Einfelda stāstos, kur viņš piekopa sodomijas aktus ar citiem garīgi slimajiem, lai Rimandam būtu no kā uzbudināties.

Vecajai Norai, kas apnarkojusies gulēja kaut kur starp Draudavu kalnu un nenoteikto Biju, parādījās vīzija. Profesors Lengdons un komisāre Nevē tomēr bija atklājuši cilvēcei baismo noslēpumu, un rezultātā viss pasaules iekārtojums bija kļuvis matriarhāls. Sievietes atkal bija stiprais dzimums – tās brauca ar kombainiem, cēla metro, iekaroja Tjanšana smailes, karājās goda dēļos, lidinājās orbitālajā stacijā un darīja visādas tādas lietas, par kurām nobriedušajam Paulam bija prieks, bet puberitatīvajam Nilam tas neko neizteica. Bet par Nilu vēlāk. Ne velti latīņi teica – par nilu tikai labu, vai arī neko - de mortuis nil nisi bonum Arī par Paulu vēlāk.

Noras vīzijā viņa bija vīrišķais. Viņa bija ērglis. Viņa uzmetās Nilam uz galvas un iecirta savus asos spēcīgos nagus Nila nosarkušajā galvā. Kā jau saprotams, viss vīrišķais nu bija sievišķais, tāpēc Nilam bija peža. Nils bija no Avotiem izgājis uz lielceļa, uzkāpis kalngalā un viņam likās, ka daudzas skanīgas balsis sauca – šeit jau ir, Nil, šeit ir tā plašā pasaule. Bet tai brīdī balsis pazuda, atskanēja draudīga spārnu švīkstoņa, un pirms Nils attapās, nagi cauri baltajam lakatiņam triecās viņa pakausī. Nora – tas ir, ērglis, domāja, ka nodarīs Nilam sāpes, bet viņa nezināja, ka Nilu bērnībā bija uz mūžu traumējuši viņa vecāki – basketbola treneri. Nilu bērnībā sita un izvaroja paša tēvs un māte, tāpēc viņš izauga defektīvs, un no sāpēm Nils nevis mocījās, bet guva baudu. Tā arī viņš mēdza bieži teikt draugiem – sāpes man ir priekš baudas. Tāpēc Nora – ērglis Nilam – Annelei neko ļaunu nenodarīja. Tieši otrādi – no baudas viņam peža sāka sulot. Sula pievilināja suni, suns atnāca, palaizīja, atskrēja vilks, apēda suni, atskrēja Lembergs nošāva vilku, atskrēja Maizītis, ielika cietumā Lembergu, atskrēja Ēlerte un sapisās. Nu zināms, tak, ka tā tas beigsies.

Bet ko nu par to. Nora pamodās, sakārtoja savas bēdīgi slavenās šaurās trusenes pāri bēdīgi slavenajam rudajam kūsim, un aizmirsusi par nenoteikto Biju ļoti noteikti devās uz Lubančiku pēc jaunas devas. A pa šo laiku Lubančikā visi pritoni bija nojaukti, čigāni izdzenāti, bet vietā uzcelts veikals "Saulīte". Tur iekšā pie letes Frīdvalds pirka null zīben merkura pudeli un pie sevis domāja – cik, kruta, ka es esmu tāds veiksmīgs un stilīgs, un naudīgs, un varu atļauties balvanija pudeli pa 40 latiem, bet es to nepērku, es pērku merkuru, jo es tak esmu sirdī punkeris, bļaģ. Aiz stūra uz to skatījās Rimands un uzbudinājās it kā būtu saņēmis no katoļu baznīcas atļauju pisties.

Lieki piebilst, ka viņi visi tovakar uzrakstīja katrs kādu vismaz vienu B-klases literatūras māsterpīsu.

Pauls rakstīja visvairāk. Tur nu neko nevarēja darīt, viņu arī, kā jau tas B-autoriem pienākas, bērnībā bija seksuāli izmantojuši. Viņu bija drāzis vecākais brālis, aurojot ausī, tu nekad nebūsi tik intelektuāls kā es. Tad nu Pauls visu mūžu kā apmāts pūlējās izrauties no vecākā brāļa lāstu, un mēģināja darīt visu divreiz vairāk nekā citi cilvēki. Brālis izlasīja vienu grāmatu vecajā drukā, Pauls – divas. Kāds cits izdeva vienu grāmatu gadā. Pauls – divas. Kāds cits tikai ar fotogrāfi. Pauls gan ar fotogrāfi, gan ar namīpašnieci.

Nils ne ar vienu. Flegma, karoče. Bet vai tā? Ko mēs zinām par viņa iekšējo pasauli, par aukām, kas plosīja viņa izkaltušo anahoreta libido. Viņam visi čomi bija sapisušies par tēmu, ka stilīgi ir puļķēt vienam otru pakaļā, bet Nilam kaut kā negribējās. Varbūt jau apstāstīto bērnības traumu dēļ. Dažreiz Nils, vēlu naktī, apdolbījies un nevarēdams aizmigt, eksperimentēja aiztikdams savu daiktu, un vienlaikus iedomādamies, ka Marts, Rihards, Reinis un Kārlis viņu apstājuši aplī, Nils pats uz ceļiem, un kāri ar lūpām un mēli šņakarējas pa draugu glīši noskūtajiem peņiem un sēkliniekiem. Vienbrīd Nilam patiešām izdevās šajā vīzijā noķert īsto fīlingu, un viņš, histēriski trīcēdams, iebļāvās – ir, ir, es esmu normāls, esmu normāls! Taču jau no rīta viņš kaunējās sevis un gatavoja kaku maisiņu, gadījumam, ja nāksies uz ielas satikt Martu, Rihardu, Kārli un Reini. Tur viņu ieraudzīja Kazbārdiņa un nostučīja Ēlertei. A tiem, kas peģikus nīst, tiem no Sarmītes kirdik. Tas ir vecs likums.

Sirmgalvis vēl runāja un runāja, bet mazdēli viņā vairs neklausījās. Garlaicīgi. Neko nespēj prātīgu vecais marasmātiķis sacerēt. Beigās sāka bāzt viņam mutē grāmatu lapas, kamēr vēders bija pilns, barības vads pilns, rīkle pilna, mute pilna. Pārsprāga šis, grāmatas saēdies. P-literatūra.


http://www.delfi.lv/news/soapbox/esplanade/article.php?id=15065711

Konstantīns Raudive**, dungodams REM dziesmu What's the Frequency, Kenneth, aplika austiņas, ieslēdza uztvērēju un uz skalas sameklēja iedaļu "Vilis Lācis".

Vilis Lācis***, neko nenojaušot, tai brīdī brauca pār Akmens tiltu. Viļa Lāča ceļamērkis bija laikraksta Diena redakcija. Vasaras mēnešos viņš grasījās nedaudz pavingrināties žurnālistikā. ( jo tālāk, jo trakāk )

Diena. 2006.gada 7.jūlijs.